Kvēl saulespuķe koša, uguns vīta, –

Un vasarās mēs allaž redzam to,

Ka viņa jau no agra, agra rīta

Pret lēktu paceļ galvu zeltoto, –

Sveikt sauli viņa pati pirmā tiecas

Un pusdienlaikā tieši pretī stāv,

Un pašai pirmajai tai galva liecas,

Kad siltā diena laižas norietā.

Tā viņa klusi skatās galvu grūtu, –

Un augums vēsmā veldzinošā trīc, –

Kā divus augstus debess lokus būtu

Sai dienā saulei staigājusi līdz.

So saulespuķu apkārt ir bez gala,

Tās stiepjas debesīs, un visiem šķiet,

Ka, dāsni izkaisītas malu malās,

Uz mūsu zemes saules meitas zied.